Ņemot vērā to, ka šobrīd finanšu ministrijā izskatīšanā ir nodokļu likumprojektu grozījumi, tajā skaitā uzņēmuma ienākuma nodokļa sadaļa attiecībā uz kredītiestādēm, vēlos komentēt, mūsuprāt,  nekorekto iepriekš izskanējušo vēlmi aplikt banku neto procentu ienākumus ar papildu solidaritātes nodokli un atbalstīt nesen izskanējušo finanšu ministra skatījumu par to, ka nodoklim jābūt caurskatāmam un ilgtspējīgam, tas nedrīkst mazināt banku iespējas un vēlmi audzēt kreditēšanas apjomus.

Pirmkārt, aplikt ar nodokli atsevišķas ienākumu pozīcijas pieaugumu salīdzinājumā ar pagātnes periodiem, nevis pašu perioda finanšu rezultātu, nav korekti. Ir virkne izdevumu pozīciju, kuras paralēli procentu likmju kāpumam ir augušas, tāpat ir virkne finanšu aktīvu, kuru vērtība, procentu likmēm kāpjot, samazinās, un šis izmaksu kāpums, kā arī finanšu aktīvu vērtības samazinājums tiek atspoguļots citās bilances vai peļņas un zaudējumu aprēķina pozīcijās.
Piemēram, bankas noteiktu daļu savas likviditātes izvieto valstu parādzīmēs un obligācijās ar fiksētu ienākuma procentu likmi (turpmāk – vērtspapīri), bet, kāpjot procentu likmēm, šo vērtspapīru tirgus cena būtiski samazinās, un, jo straujāks procentu likmju kāpums un garāka termiņa iegādātie vērtspapīri, jo straujāka ir šo vērtspapīru tirgus vērtības samazināšanās. Šī vērtības samazināšanās ir tiešs, pretējs efekts procentu likmju kāpumam, bet nekādā veidā šis rezultāts netiek atspoguļots pie neto procentu ienākumiem – tas tiek atspoguļots citās peļņas un zaudējumu aprēķina pozīcijās. 

Otrkārt, šāds aprēķins nestimulē bankas veicināt kreditēšanu, tieši diametrāli pretēji – tas var likt bankām domāt par neto procentu ienākumu pieauguma ierobežošanu, samazinot kreditēšanas tempu, pat samazinot jau izsniegto kredītu portfeli.

Treškārt, visas bankas nav vienādā izaugsmes attīstības stadijā – ir bankas, kuras sasniegušas savu pilnbriedu, ir bankas, kuras strauji aug, pārsvarā nelielās bankas. Bankām strauji augot, vēsturiskie finanšu rezultāti jūtami atpaliek no pēdējā gada, divu finanšu rezultātiem. Līdz ar to papildu nodoklis no ienākumu daļas pieauguma salīdzinājumā ar vēsturiskiem vidējiem ienākumiem faktiski jāuztver kā soda mērs par bankas izaugsmi.
Ceturtkārt, bankas tiek nostādītas nevienlīdzīgā situācijā ar jebkuras citas nozares uzņēmumiem, kuru ienākumi ir strauji kāpuši kādu ciklisku vai vienreizēju kataklizmisku ekonomisku procesu attīstības rezultātā, piemēram, Ukrainas kara situācija un izejmateriālu cenu straujais kāpums, kurš rezultātā arī izraisīja sekojošo procentu likmju kāpumu.

Mēs iestājamies par godīgu, caurskatāmu nodokļu politiku. Nodoklim ir jābūt saprotamam, nodokļa bāzei skaidrai. Tāpat nodoklim ir jāsasniedz kāds konkrēts mērķis, tie nav tikai papildu ieņēmumi budžetā. Jebkurš papildu nodoklis pēc definīcijas norāda uz vēlmi ierobežot konkrētās sfēras darbību. Vai kreditēšana ir tā sfēra, kuru vēlamies ierobežot?

Ja skatāmies konkrēti Industra Bank situāciju, tad, piemērojot tā saucamo “Lietuvas solidaritātes nodokļa redakciju”, kura paredz aplikt ar solidaritātes uzņēmuma ienākuma nodokli visus neto procentu ienākumus, kuri par 50% pārsniedz iepriekšējo četru gadu vidējos vēsturiskos ienākumus, mums papildus nodoklī par 2023. gadu būtu jāmaksā aptuveni 80% no neto peļņas!

Mēs saprotam valsts mērķi, - saņemt saprotamus un prognozējamus nodokļu maksājumus valsts budžetā no bankām, tāpēc mūsuprāt atbalstāms ir tā saucamais “Igaunijas avansa nodokļa modelis”, kurš paredz to, ka bankas maksā valsts budžetā avansa uzņēmuma ienākuma nodokļa maksājumu noteiktā apmērā no iepriekšējā pārskata gadā gūtās neto peļņas.

Protams, lai veicinātu banku attīstību, šim avansa maksājumam būtu jābūt mazākam kā pašam nodokļa maksājumam pie neto peļņas sadales.