Industra pieredze

Industra pieredze

Savaldīt un virzīt industrijas enerģiju — Andra Vītoliņa gleznas Industra bankas vizuālajā valodā

INDUSTRA darbības pamatā ir uzņēmēju ideju, enerģijas īstenošana dzīvē un banka bija patiesi priecīga, kad latviešu gleznotājs Andris Vītoliņš laipni piekrita aizdot virkni savu industriālās vides darbu bankas vizuālajai valodai, ļaujot bankas vērtības izteikt ar mākslinieka ekspresijas palīdzību.

Beidzis Latvijas Mākslas Akadēmiju, kurā tagad atgriezies, lai pasniegtu glezniecību, A. Vītoliņš gadu gaitā izkopis savu mākslas redzējumu – spilgtas, neierastu kombināciju krāsas, ekspresīvs triepiens un kompozīcija, industriāli, rūpnieciski objekti, kuros savaldīta cilvēku radīto mašīnu milzīgā enerģija. Industra banka sarunājas ar mākslinieku, lai noskaidrotu viņa unikālās pieejas izcelsmi un būtību.

Kā jūs nonācāt pie sava īpašā mākslas rokraksta?

Mans ceļš Mākslas akadēmijā patiesībā bija raibs – es studēju dizainu Vizuālās komunikācijas nodaļā un domāju, ka tas atstāja iespaidu – mans redzējums attīstījās savādāk nekā klasiskajiem gleznotājiem. Dizaina studijas pavadīja interese par iekārtām, tehnoloģijām, mašīnām, un tas savā ziņā bija pretstats tam klasiskajam vai romantiskajam, ko cilvēki nereti sagaida no glezniecības. Cilvēki, domājot par glezniecību, parasti iedomājas ainavu, ziedus, kuģus – harmoniju, kas nomierina vai aicina uz pašrefleksiju, taču man dizaina ietekmē veidojās pastiprināta interese par struktūru un ritmu, ko es redzu dažādās mašīnās un rūpnieciskajā vidē.

Mans pirmais darbs šajā stilā bija nejaušība – es atradu diapozitīvu ar rūpnīcas fotogrāfiju, kas mani iedvesmoja šādu vidi atrast pašam. Es sāku mērķtiecīgi meklēt un dokumentēt interesantas rūpnieciskas vietas, gāju pārgājienos, gaidot īpašu gaismu, piemēram, pavasarī mīnus desmit grādos, kad gaisma īpaši spēcīgi izceļ vides struktūru, ēnas. Šis savā ziņā sakrita ar pārmaiņu laiku, kad arī pasaulē ap mums strauji mainījās tehnoloģijas un to ietekme daudz intensīvāk ienāca ikdienas dzīvē.

Andris Vītoliņš

Ko jūs redzat, kad skatāties uz, piemēram, fabriku būvēm vai industriālu cauruļu  konstrukcijām?

Man ļoti svarīgs ir ritms.

Domāju, ka tieši tas ietekmē kā cilvēks dzīvo un strādā, esot ciešā saistībā ar sirdspukstiem. Bieži man ir savs redzējums un to, kas ir dabā, es piemeklēju kā subjektu, kas man ļauj īstenot savu vīziju un attiecīgi – to vizuālā ritma sajūtu, kas man tobrīd ir aktuāla.

Vai savos darbos jūs cenšaties attēlot realitāti, vai gleznojat savu skatījumu, kur reālā vide ir tikai pamatā kā izejviela?

Mani darbi ir realitātes apspēlēšana, kur kaut ko saglabāju, bet kaut kas nāk klāt no manis.

Kā jūs gleznojat – vidē, vai no fotogrāfijām?

Parasti no fotogrāfijām, lai gan esmu gleznojis arī vidē, taču tas nereti nav iespējams, jo industriālie objekti parasti ir slēgti. Man ir bijuši gadījumi, kad rūpniecisko būvju īpašnieki pirms to pabeigšanas atļauj tos nofotografēt, jo vēlāk, kad rūpnīca jau strādās, to vairs nedrīkstēs darīt.

Materiāla meklējumi un fotografēšana mani reizēm ir aizvedusi uz neierastām vietām, piemēram, Vīnē, pie milzīgas naftas pārstrādes rūpnīcas, kurai ir pat sava dzelzceļa stacija darbiniekiem. Ierodoties šādās vietās reizēm sajūtos pavisam neomulīgi, jo tādā  vidē cilvēks ar fotokameru ir svešs – jāpierod, ka uz tevi skatās, drošības cilvēki pievērš uzmanību, no vērotāja tu pats kļūsti par intereses objektu. Man pat ir bijis  gadījums Nīderlandē, kur pēc piecu minūšu objekta apskates mani aizturēja policija.

Es joprojām dodos savās ekspedīcijās, arī uz ārvalstīm, lai meklētu materiālu, kas man būtu interesants glezniecībai.

Kad jūs vērojat savas mākslas izraudzītos objektus – vai jūs tajos bez vizuālas vērtības redzat arī kādu saturisku piepildījumu?

Es parasti cenšos izprast, kas ir konkrētā industriālā būve, kā strādā konkrētā ražotne, mehānisms, tehnoloģija. Ir ļoti svarīgi novērtēt inženieru tehnisko domu, paņēmienus, kas likti lietā. Tas ir īpašs baudījums – saprast, kā tas strādā vai kā savulaik ir darbojusies kāda nu jau vēsturiska rūpnīca vai mašīna. Procesa loģikā ir robusts, nesatricināms skaistums.

Fabrikās tiek savaldīta un mērķtiecīgi virzīta milzīga enerģija – un šī enerģija ir manas glezniecības vizuālā iespaida radīto emociju avots.

Vai tas ir apzināti, ka jūsu gleznās gandrīz nekad nav cilvēku?

Jā, jo cilvēku klātbūtne gleznā rada pavisam citu emocionālu piepildījumu. Tā jau ir cita komunikācija un cilvēks savā vidē rada citu attiecību dinamiku. Tomēr jāņem vērā, ka cilvēks manās gleznās vienmēr ir klāt – tikai pastarpināti, jo, lai cik abstrakta nebūtu industriālā mašinērija, to vienmēr ir radījis cilvēks. Tas ir pilnīgi savādāk, kā, piemēram, gleznot tukšu pludmali – tur patiesi nav cilvēka un varam to tikai iedomāties no savas pieredzes.

Es gleznoju industriālu, taču cilvēka radītu ainavu.

Ko jūs plānojat nākotnē? Kādu evolūciju paredzat savai glezniecībai?

Mani arvien vairāk sāk interesēt jaunradīti objekti, paša radīta vide. Domāju, ka mūsdienu laikmetā ir īpaši svarīgi jaunradīt jaunas formas, kas neeksistē īstenībā. Domāju, ka mākslas attīstībai vienmēr būs svarīgi jaunradīt un sintezēt no kaut kā jau pastāvoša.

***

Atver kontu klātienē vai attālināti