Latvijas kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija attīstās daudz straujāk nekā Latvija, turklāt daudzu gadu tendences eksportā liek izdarīt secinājumus par stagnāciju un pat atpalicības aizas pieaugumu pret Baltijas māsām, nemaz nerunājot par Skandināvijas valstu līmeņa sasniegšanu.

To rāda kādreizējā Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas nodaļas vadītāja Mortena Hansena un AS Industra Bank valdes priekšsēdētāja Raivja Kakāņa pētījums par Latvijas eksporta attīstību pēdējo 15–30 gadu laikā, kā valsts izskatās uz Baltijas jūras kaimiņvalstu fona. “Jautājumu par to, kur bija un ir Latvija ar eksporta ienākumiem un kāpēc esam tur, kur esam gan attiecībā uz mūsu valsts eksporta produkcijas pievienoto vērtību, eksporta ienākumiem, kreditēšanas un kopumā finansējuma pieejamību, gan ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā, mazāk nepalika, tieši pretēji – to kļuva tikai vairāk,” kopējo ainu rāda AS Industra Bank valdes priekšsēdētājs Raivis Kakānis. Viņaprāt, pētījumā ieraugāmā aina ir satraucoša. “Tā spiež izdarīt secinājumu, ka Latvija atpaliek no kaimiņvalstīm arvien vairāk un, neko nedarot, šī atpalicība tikai pieaugs, nevis samazināsies, vienlaikus eksports ir teju vienīgā iespēja tādā mazā valstī, kāda ir Latvija, atvest naudu no ārzemēm, nodarbināt cilvēkus, maksāt valsts budžetā nodokļus, lai no valsts maka varētu finansēt sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus – drošību, veselības aprūpi, izglītību u.tml.,” secinājumus turpina atklāt R. Kakānis.

Viņaprāt, Latvijai turpinot visu tāpat kā līdz šim, ar katru nākamo gadu kļūs arvien grūtāk savilkt kopā galus, jo naudu visu laiku vajag vairāk teju vai visam, bet pašreizējā tautsaimniecības struktūra, vēl jo vairāk produkcijas eksports, to iegūt neļaus, un kādā brīdī arī aizņemšanās iespēja būs izsmelta, tas materializēsies ar nodokļu atlaižu atcelšanu, nodokļu likmju paaugstināšanu un valsts sniegto pakalpojumu kvalitātes, arī pieejamības samazināšanos, kas var rezultēties ar tautsaimniecības saraušanos un cilvēku došanos labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm, tādējādi situāciju padarot vēl sāpīgāku.

Pārorientācija uz kaimiņiem

“Pēdējo 35 gadu laikā Latvijā ir notikušas būtiskas izmaiņas ne tikai tautsaimniecības struktūrā, bet arī eksportā,” skaidro R. Kakānis. Viņš uzsver, ka šo gadu laikā Latvijas tautsaimniecībā eksporta nozīme ir pieaugusi, jo eksporta devums IKP no aptuveni 30% 1995. gadā pieaudzis līdz 70% 2023. gadā, bet pērn atkāpies līdz aptuveni 64%. “Tas liecina, ka Latvijas ekonomika ir kļuvusi daudz atvērtāka, nekā tā bija pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā, un vienlaikus arī par to, ka eksports ir nozīmīgākais faktors tautsaimniecībā,” uzsver R. Kakānis.

Viņš vērš uzmanību, ka mazo ekonomiku kontekstā eksporta īpatsvars pret IKP vienmēr ir daudz lielāks nekā lielajām valstīm pēc teritorijas un iedzīvotāju skaita. “ES dalībvalstu vidū Latvija ar eksporta īpatsvaru pret IKP (ap 64%) ir teju vidū, jo rūpnieciski attīstītākām valstīm lielākoties ir liels vietējais tirgus, bet mazajām šāda pašmāju tirgus ietilpības nav un tas jākompensē ar ārvalstu tirgu,” uzsver R. Kakānis. Viņš norāda, ka 30 gadu laikā Latvija ir veikusi zināmu pārorientāciju.

Proti, 1994. gadā Krievijas + Ukrainas + Baltkrievijas devums bija iespaidīgie 38,3% (2024. gadā tikai Krievijas īpatsvars bija 5,5%). “Pārorientācija no šo Austrumeiropas valstu tirgiem notika nevis uz Rietumeiropas, bet gan uz Baltijas jūras reģiona – Baltijas un Skandināvijas – valstīm, kurām vēl jāpieskaita Lielbritānija, kas ir liela Latvijā ražoto koksnes izstrādājumu pircēja,” uzsver R. Kakānis. Viņš vērš uzmanību, ka, raugoties uz eksporta preču transportēšanas attālumu, var izdarīt vairākus secinājumus. “Pirmais secinājums: ieguvums ir zemākas transportēšanas izmaksas, taču vienlaikus tas var signalizēt par eksportējamo produktu salīdzinoši zemāku cenu, tādējādi ekonomiski pamatotais loģistikas ceļš ir ļoti īss, un tos nav iespējams piegādāt uz tālākiem tirgiem, un tas jau vedina uz cita rakstura jautājumiem par šo produktu apstrādes līmeni un kaimiņvalstu – Igaunijas un Lietuvas – ražotāju spēju tos izmantot savu izstrādājumu ražošanai,” stāsta R. Kakānis.

Viņš savu sacīto pamato ar to, ka industriālajiem produktiem (pusfabrikātiem) vienmēr ir īsāks ekonomiski pamatotais piegādes attālums pretstatā dārgiem, lietošanai gataviem izstrādājumiem, kurus var transportēt pat uz pasaules otru malu. “Ir labs jautājums, vai eksporta preču attāluma saīsināšanās nesignalizē par nopietnām problēmām – kļūdainiem lēmumiem daudzu gadu garumā, nevis tik bieži dzirdamo veiksmes stāstu, kas patiešām daudziem Latvijā strādājošajiem uzņēmumiem arī ir,” retoriski jautā R. Kakānis.

Skandināvi nav noķerti

IKP uz vienu nodarbināto ir būtiski pieaudzis, taču jārēķinās, ka Latvijā vidēji tik un tā esam paši nabadzīgākie visā Baltijā.

“Varam lepoties, ka Latvijā uz vienu nodarbināto IKP 2024. gadā ir nedaudz mazāk par 40 000 eiro, bet tik Zviedrijā bija 1995. gadā, taču līdz tā paša gada Dānijas līmenim (vairāk nekā 50 000 eiro) vēl vajadzīga ceturtā daļa, savukārt 2024. gadā Zviedrijā tas ir ap 65 000 eiro, Dānijā – ap 77 000 eiro, Lietuvā – tuvu 50 000 eiro, Igaunijā – ap 42 000 eiro,” uz reālo ainu norāda R. Kakānis.

Ja šo problēmu cēloņus neatradīsim, tad nekādas pozitīvas pārmaiņas nav iespējams sagaidīt, tieši pretēji – Latvijas atpalicība no kaimiņvalstīm pieaugs un starptautiskajā darba dalīšanas tirgū paliksim kā neliels industriālo produktu piegādātājs

 

^{Raivis Kakānis,
AS Industra Bank valdes priekšsēdētājs}

Viņš šajos rādītājos saredz, ka Latvija sāk atpalikt. “Ja neko nemainīsim, tad arvien vairāk atpaliksim nevis tikai no Skandināvijas valstīm, bet arī no Baltijas kaimiņvalstīm,” tā R. Kakānis. Viņš savu secinājumu pamato ar to, ka Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits, jo nomirst vairāk, nekā piedzimst, turklāt kāda daļa cilvēku dodas peļņā uz ārzemēm, kas savā ziņā samazina nodarbināto skaitu, taču vienlaikus paaugstina IKP apmēru uz vienu strādājošo. Proti, savulaik nodarbināto skaits bija ap vienu miljonu cilvēku, tagad vairs tikai ap 0,8 miljoniem.

“Faktiski, jo mazāk iedzīvotāju, jo mazāk strādājošo, jo pēc datiem kļūstam bagātāki, taču realitāte ir pavisam pretēja, jo rāda lielāku nabadzību,” secina R. Kakānis.

Kaimiņiem – septiņjūdžu zābaki

Pētnieki aicina palūkoties uz kopējiem eksporta ienākumiem un izdarīt secinājumus par tā pieauguma lielumu 2024. gadā pret 2020. gada rezultātu. “Ja 2020. gadā Latvijas un Igaunijas eksporta ienākumu apmērs bija ļoti līdzīgs – 18,99 miljardi eiro Igaunijai un 18,31 miljards eiro Latvijai, tad 2024. gadā Igaunijai tas bija jau 30,14 miljardi eiro, bet Latvijai – 25,98 miljardi eiro, savukārt Lietuva no 36,41 miljarda eiro jau ir pieaugusi uz 58,11 miljardiem eiro, tas nozīmē, ka Latvijas eksporta ienākumu (ieskaitot inflācijas efektu) izaugsmes temps ir 42%, Igaunijas – 59%, bet Lietuvas – 60%,” skaidro R. Kakānis. Viņš salīdzinājumam rāda Dānijas eksporta ienākumu pieaugumu – 62%, Norvēģijas – 104%. “Jā, Zviedrijas eksporta ienākumu pieauguma temps 2024. gadā salīdzinājumā ar 2020. gadu ir 43%, tas ir tikpat, cik Latvijai, taču ciparu izteiksmē tas nav salīdzināms, jo pieaugums ir vairāk nekā 100 milj. eiro apmērā, kamēr Latvijai – tikai nepilni 8 miljardi eiro. Protams, vēl lēnāk augusi ir Somija – tikai 35%, taču naudas izteiksmē tas ir teju 30 miljardi eiro,” uzsver R. Kakānis. Viņa ieskatā šie dati tikai liek uzdot jautājumus, kas ir darīts līdz 2020. gadam Latvijā un ko un kā darījušas ir kaimiņvalstis, un vēl jo vairāk Covid-19 pandēmijas laikā un pēc tam. “Faktiski Latvijas atpalicība 2020. gadā no Igaunijas bija tikai ap 0,6 miljardiem eiro, bet četru gadu laikā pieauga līdz 4 miljardiem, no Lietuvas atpalicība sasniedza pat 33 miljardus eiro,” nepielūdzamo statistikas verdiktu rāda R. Kakānis. Viņam arī rodas jautājums, vai Latvija ar savu līdzšinējo pieeju vispār spēs vēl kādu valsti noķert un aizsniegties līdz ES vidējiem rādītājiem.

Viedoklis
Ir taustāmi rezultāti

Eksporta veicināšana ir viena no manām būtiskākajām prioritātēm. Mērķtiecīgā LIAA reforma un atbalsta programmas dod taustāmus rezultātus. Kopš 2023. gada jūlija atbalstu saņēmuši 907 uzņēmumi un īstenoti 119 eksporta pasākumi ārvalstīs. Šie soļi stiprina Latvijas uzņēmumu konkurētspēju un rada pamatu turpmākai izaugsmei. 2026. gadā sāksim jaunu programmu, lai vēl vairāk veicinātu eksportu un piesaistītu ārvalstu investīcijas. Paredzams, ka kopumā 2025. gadā eksportā būs vērojama izaugsme. Par to liecina pozitīvā dinamika mēnešu griezumā.

Viktors Valainis, ekonomikas ministrs

Joprojām importējam vairāk

“Iekšzemes kopprodukts veidojas no valsts + privātā patēriņa + eksports - imports, tāpēc būtisks ir ievesto preču apjoms naudas izteiksmē, un atkal, salīdzinot Baltijas un Skandināvijas valstis, jāsecina, ka Latvija ir vienīgā ar negatīvu tirdzniecības bilanci, kur importa vērtība pārsniedz eksporta ienākumus,” uzsver R. Kakānis. Viņš vērš uzmanību uz Eurostat datiem, kuri rāda: 2024. gadā Latvijai imports pārsniedza eksportu par vairāk nekā vienu miljardu eiro, kamēr Igaunijai eksporta ienākumi pārsniedza importu par teju 223 miljoniem eiro, bet Lietuvai – pat par vairāk nekā 4 miljardiem eiro. “Faktiski negatīva tirdzniecības bilance nozīmē, ka Latvija ilgstoši turpina samazināt savu kopproduktu – kļūstam nabagāki,” tā R. Kakānis. Viņaprāt, nevietā ir atrunas par to, ka Latvijai nav tādu derīgo izrakteņu kā nafta un dabasgāze, jo tādu nav arī Igaunijai un Lietuvai. “Dānijai, kurai nav ne tādu mežu resursu, kādi ir Latvijai, nedz arī energoresursu, kādi ir Norvēģijai, eksporta ienākumi pārsniedz importa tēriņus par 40 miljardiem eiro,” tā R. Kakānis. Viņš atzīst, ka 2022. gads ar strauju cenu pieaugumu visam būtībā radīja situāciju, kurā importa tēriņi pārsniedza eksporta ienākumus gan Igaunijai, gan Latvijai, gan Lietuvai, gan Somijai, taču pārējās valstis spēja tirdzniecības saldo padarīt pozitīvu atšķirībā no Latvijas.

“Jā, Norvēģija kā naftas un dabasgāzes liela ieguvēja tieši 2022. gadā savu tirdzniecības saldo pacēla uz 161 miljardu eiro pretstatā 63 miljardiem eiro 2021. gadā, un tajā pašā līmenī bija arī 2024. gadā, taču tas nav pamatojums – attaisnojums Latvijai dzīvot ar negatīvu tirdzniecības saldo,” uzsver R. Kakānis.

Reģiona līderos – tikai kokapstrāde

“Latvijā ir viena nozare, kura neatpaliek no kaimiņvalstīm un tās pat apsteidz, taču vairāk arī tādu nozaru faktiski mums nav, kaut arī ir spēcīgas vairākas mazākas sfēras,” atzīmē R. Kakānis.

Viņš norāda, ka pēc Pasaules Tirdzniecības organizācijas datiem 2024. gadā Latvijas kokrūpniecības eksporta devums 3,3 miljardi ASV dolāru ir iespaidīgs rādītājs, jo šīs nozares vienai no līderēm – Somijai – tas bija 3,4 miljardi dolāru, savukārt Igaunijai – 2,1, bet Lietuvai – 1,5 miljardi dolāru. “Jā, Zviedrijai 4,9 miljardus ASV dolāru lielus ienākumus radīja kokrūpniecība, savukārt Norvēģijai – 1 miljardu ASV dolāru, bet Dānijai – tikai 0,8 miljardus ASV dolāru,” skaidro R. Kakānis.

Viņš gan vērš uzmanību, ka mēbeļu eksports Latvijai ģenerē tikai 0,4 miljardus ASV dolāru, bet Igaunijai – 1,1 miljardu ASV dolāru, Zviedrijai – 2,7 miljardus ASV dolāru, Lietuvai – pat 3,1 miljardu ASV dolāru, Dānijai – 3,4 miljardus.

“Tā ir tikai viena sfēra, kurā Latvija kaut kādu iemeslu dēļ ir tur, kur tā ir, taču tā nebūt nav vienīgā joma, jo Skandināvijā ir attīstīta celulozes un papīra industrija, kas Zviedrijai 2024. gadā ienesa 12,2 miljardus ASV dolāru ienākumus, Somijai – 9,7 miljardus ASV dolāru, vēl jo vairāk, ja kādu daļu no šai nozarei nepieciešamajām izejvielām – papīrmalku un celulozes šķeldu – piegādāja arī no Latvijas,” tā R. Kakānis. Viņš norāda, ka, lai arī Igaunijā ir Baltijā vienīgā celulozes ražotne, tomēr papīra, kartona un celulozes nozare tai sniedza tikai 0,3 miljardu ASV dolāru lielus ienākums, Latvijai – 0,2, bet Lietuvai – 0,4 miljardus ASV dolāru 2024. gadā.

“Latvijā ir farmācijas industrija, un tās 2024. gada eksporta devums bija 0,7 miljardi ASV dolāru, Igaunijai – 0,1 miljards, bet Lietuvai – 1,4 miljardi, kas atkal raisa jautājumus, kāpēc ir tieši tā,” norāda R. Kakānis. Viņš gan steidz piebilst, ka farmācija ir ļoti specifiska sfēra, tāpēc tās produktu eksportu ar Zviedrijas 13,5 miljardiem, Dānijas 21,7 miljardiem vai pat Somijas 2,5 miljardiem ASV dolāru lieliem ienākumiem nav iespējams salīdzināt.

“2,1 miljardu ASV dolāru lielus ienākumus 2024. gadā Latvijai ienesa elektrisko un elektronisko aparātu eksports. Tā ir Latvijai otra lielākā eksporta ienākumu pienesēja, taču Igaunijai šī pati nozare atnesa 2,9 miljardus, Lietuvai – 3,3 miljardus, Norvēģijai – 3,8 miljardus, Somijai – 7,7 miljardus, Dānijai – 10 miljardus, bet Zviedrijai pat 18 miljardus ASV dolāru ienākumu,” analizē R. Kakānis. Viņš uzsver, ka arī Latvijas trešās eksporta produktu ģenerējošās nozares – minerālās degvielas, eļļas, destilācijas produktu ražošanas – pienesums 1,5 miljardu ASV dolāru apmērā tai nedod līdera godu pat Baltijā, jo Lietuvai šī nozare deva 5,6 miljardus ASV dolāru, bet Igaunijai – 1,6 miljardus ASV dolāru.

“Šajā nozarē būtisku lomu spēlē Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca, kādas nav nedz Latvijā, nedz Igaunijā, tomēr, neraugoties uz to, Igaunija arī no šīs nozares eksporta pērn guva lielākus ienākumus,” analizē R. Kakānis. Viņš norāda, ka Lietuva ir spējusi saglabāt un pārprofilēt, modernizēt padomju gados būvēto naftas pārstrādes rūpnīcu un tā dod būtisku pienesumu eksporta ienākumu ģenerācijā.

Savulaik Latvija bija vienīgā Baltijā, kurai bija metāla kausēšana (Liepājas Metalurgs), tagad tā ir pagātne, un šī nozare Latvijai 2024. gadā atnesa 0,3 miljardus ASV dolāru, Igaunijai – 0,4 miljardus ASV dolāru, Lietuvai – 0,6 miljardus ASV dolāru, salīdzinājumam Zviedrijai – 7,1 miljardu ASV dolāru.

“Latvijā nozīmīgu eksporta pienesumu rada graudi 0,7 miljardu ASV dolāru apmērā, taču Lietuvai šī nozare atnesa 1 miljardu ASV dolāru, bet Igaunijai, kā arī visām pārējām Skandināvijas valstīm – tikai 0,2 miljardus ASV dolāru lielus ienākumus. Vienlaikus labības un citu produktu eksports atnesa vēl 0,3 miljardus ASV dolāru lielus ienākumus Latvijai, taču citām valstīm šī pati nozare ienesa vairāk,” tā R. Kakānis.

Viņš vērš uzmanību, ka faktiski Latvija salīdzinoši daudz eksportē industriālos produktus, kuri kaimiņvalstīs un ne tikai tajās tiek izmantoti dārgāku produktu ražošanai. “Tas nozīmē, ka būtībā ir nepieciešams meklēt cēloņus, kāpēc Latvijā nav attīstījušās vai, tieši pretēji, ir pat slēgtas ražotnes, kuras ražotu eksportam nevis tikai izejvielu, industriālu produktu, bet gan gatavu, veikalu plauktos liekamu produkciju. Ja šīs problēmas cēloņus neatradīsim, tad nekādas pozitīvas pārmaiņas nav iespējams sagaidīt, tieši pretēji – Latvijas atpalicība no kaimiņvalstīm pieaugs un starptautiskajā darba dalīšanas tirgū paliksim kā neliels industriālo produktu piegādātājs,” tik skarbus secinājumus izdara R. Kakānis.

Investējam mazāk

Pētījumā kā viens no Latvijas lēnāka skrējiena iemesliem tiek minēts finansējuma trūkums. “Uzņēmumu ieguldītais (pamatlīdzekļos + apgrozāmajos līdzekļos) apjoms 2005. gadā Latvijā bija 4,8 miljardi eiro, kas 2008. gadā jau sasniedza 8,64 miljardus eiro, bet 2009. gadā saruka līdz 4,27 miljardiem eiro un 2024. gadā pieauga līdz 8,5 miljardiem eiro, kas tik un tā vēl 15 gadus pēc krīzes nebija sasniedzis pirmsrecesijas laika apmēru.

Problēmas? Jā, bet kāpēc Lietuvā strādājošo uzņēmumu ieguldījums 2024. gadā bija 16 miljardi eiro, bet pirms krīzes – 2008. gadā – bija 9,3 miljardi eiro, kas 2009. gadā saruka līdz 3,5 miljardiem eiro (zemāk, nekā analogā laikā bija Latvijā)?

Un kāpēc Igaunijā 2024. gadā uzņēmumu ieguldījumi sasniedza 9,78 miljardus eiro, kamēr 2008. gadā tie bija vien 5,26 miljardi eiro, kas 2009. gadā saruka pat līdz 2,97 miljardiem eiro?” tā R. Kakānis. Viņš secina, ka Latvijā strādājošie uzņēmumi 2024. gadā faktiski ir ieguldījuši vismazāk no Baltijas valstīm, kaut arī tieši krīzes laikā – 2009. gadā – Latvija šajā parametrā bija līdere ar 4,27 miljardiem eiro, kamēr Lietuvā tie bija tikai 3,5 miljardi eiro, bet Igaunijā vēl mazāk – 2,97 miljardi eiro. “Latvijas atpalicība ir kļuvusi izteiktāka tieši pēc finanšu krīzes, jo ieguldījumu apjoma pieaugums ir daudz lēnāks nekā ziemeļu un dienvidu kaimiņvalstīm,” secina R. Kakānis. Viņš norāda, ka Latvijā arī privātais sektors netiek kreditēts.

“Privātā sektora kredītu apjoms pret IKP 2010. gadā Latvijai bija 96,6%, Igaunijai – 92,8%, Lietuvai – 59,4%, savukārt 2024. gadā Latvijai – 29,7%, Igaunijai – 61,1%, Lietuvai – 36%, salīdzinājumam Zviedrijā tas ir ap 125%, eirozonas valstīs – ap 77–78%, Eiropas Savienības dalībvalstīs – ap 75–76%. “Aina ir tāda, it kā Latvijā privātais sektors būtu turēts finanšu badā, lai nebūtu attīstības vai arī tā būtu ļoti lēna, kā rezultātā arī nav tādu investīciju, nav tādu jaunu ražotņu un tādu produktu, kādus Latvija varētu ražot un eksportēt,” tā R. Kakānis. Viņš atzīst, ka 2025. gadā ir redzams progress, jo privātajam sektoram, rezidentiem izsniegto kredītu apjoms kopumā šogad palielinājies par aptuveni 600 miljoniem eiro. “Cerams, ka šis izsniegto kredītu apjoma pieaugums turpināsies arī 2026. un tam sekojošajos gados, kas, savukārt, ilgtermiņā radīs pozitīvu ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību,” steidz piebilst R. Kakānis. Viņaprāt, jautājums attiecībā par kreditēšanu Latvijā jau prasa papildu analīzi, taču problēmas saknes nav meklējamas finanšu resursos, jo klientu (uzņēmumu un iedzīvotāju) naudas apjoms komercbankās pārsniedz izsniegto kredītu apmēru 2024. gada nogalē par 6,7 miljardiem eiro. “Lai arī Lietuvā ir būtiski lielāks izsniegto kredītu apjoms nekā Latvijā, tomēr arī dienvidu kaimiņvalstī klientu kontos un depozītos esošās naudas apjoms pārsniedz izsniegto kredītu apjomu par 12 miljardiem eiro. Savukārt rezidentu naudas apjoms kontos un noguldījumos bankās Latvijā ir 20, bet Lietuvā – 44 miljardi eiro. Ņemot vērā iedzīvotāju skaita atšķirības, vidējais latvietis ir vismaz pusotru reizi nabadzīgāks par vidējo lietuvieti,” tā R. Kakānis.

Mikroskopiski ieguldījumi pētniecībā

Pētnieki secinājuši, ka būtībā pēdējo gadu laikā neviena no Baltijas valstīm nav spējusi veikt ieguldījumus zinātnē un pētniecībā tādā apmērā, kā tas bija vidēji ES. “Tikai Igaunija tālajā 2012. gadā spēja sasniegt un pat pārsniegt vidējo ES ieguldījumu procentu pret IKP, savukārt Latvijai tajā laikā bija tikai 0,5%, bet tā arī nav izdevies sasniegt pat 1% līmeni, kamēr kaimiņvalstis regulāri pārsniedza 1% atzīmi,” skarbi secina R. Kakānis. Viņš gan norāda vēl uz kādu interesantu faktu, proti, Latvijā vislielāko devumu zinātnē un pētniecībā nodrošina publiskais sektors, kamēr Igaunijā – privātas kompānijas, tieši tāpat kā vairumā pasaules valstu.

“Nezinu iemeslus, bet iespējams, ka Latvijā strādājošo uzņēmumu rocība ir mazāka nekā Igaunijā. Vēl jau arī valsts noteiktais birokrātiskais slogs, lai konkrētos izdevumus grāmatotu kā pētniecības un zinātnes izmaksas, Latvijā ir sarežģīts, un tāpēc privātas kompānijas pētniecības izdevumus atspoguļo vienkārši kā saimnieciskās darbības izmaksas,” uz jautājumu, vai patiešām Latvijā strādājošie pētniecībā un zinātnē iegulda vismaz divas reizes mazāk nekā ziemeļu kaimiņvalstī strādājošie, atbild R. Kakānis. Viņaprāt, Eurostat dati skaļi kliedz: “Latvija atpaliek!” “Kā tad Latvija dubultos savu IKP vai sasniegs ES kaut kādu līmeni? Tikai un vienīgi mainot savu attieksmi, pieeju, jo atpalicība nav vienā parametrā, bet gan teju vai visos būtiskākajos – eksporta ienākumos, eksporta struktūrā, investīcijās, ieguldījumos zinātnē un pētniecībā utt.,” secina R. Kakānis.

Teksts Māris Ķirsons